Бычки - пекарня

B - Pekarņa (maizes ceptuve).

Neskatoties uz to, ka ciems it kā iznīkst, paskatoties uz skolēnu skaitu skolā, tā varētu padomāt, bet uzzinot, ka ciemā arvien tiek cepta maize, rodas pavisam cits viedoklis. Tiesa, kā vēlāk izrādās, agrāk ceptuve strādāja vai katru dienu, sievas cepa maizi pāros uz maiņām gan savam ciemam, gan apkārtējiem, no kuriem lielākajā daļā šodien vairs ir tikai 3 – 6 mājas. Bičku maize agrāk tika daudzināta tuvu un tālu, arī atgriežoties pilsētā, saimniece, kas pati no viena tuvējā ciema, zina stāstīt, ka agrāk iebraucējiem pārdevuši tikai pa kukulim, lai pietiktu ciema iedzīvotājiem. Šodien ceptuve strādā trīs reizes nedēļā, divas reizes cep ciema vajadzībām, vienu reizi – apkārtējiem ciemiem. Tagad ar visiem darbiem tiek galā viens cilvēks, katrā tūrē izcepot aptuveni 135 maizes kukuļus (bulkas).  Katra cepēja maizes cepšanas laiku pielāgo savām vajadzībām, jo šodien ir gana brīvā laika, atšķirībā no iepriekšējiem raženajiem gadiem, kad maizi cepa tik pa nakti, jo pa dienu bija jāiet sovhoza darbos atkal.

Man paveicās, uzzinājusi par maizes ceptuvi ciemā, uzprasos uz ekskursiju, kuru nepagūstam iepriekšējā vakarā norunāt, bet no rīta ejam uz veikalu, kas turpat blakus ar ceptuvi. Durvīm lielais slēģis nost, paveram durvis, sasveicināmies un vaicāju, vai drīkstu pabūt līdzās, uz ko saņemu apstiprinošu atbildi un tur arī palieku nākamās pāris stundas, kamēr Vaļas tante ar mazmeitu Olgu dodas tālāk uz veikalu un tad pa darbiem.

Noskaidroju, ka maizi ciemā cep jau aptuveni 50 gadus, arī ēkai tāds vecums esot, saimniece gan nezina teikt, kā bijis agrāk, jo pati tikai kādus 30 gadus atpakaļ te pārbraukusi dzīvot. Kad vaicāju, vai ir gandarīta ar savu bijušo darbu (tagad jau pensija, tikai nepieciešamības gadījumā aizvieto šodienas cepēju), viņa stāsta, ka atbraucot sākumā darījusi vienu darbu, tad par slaucēju pastrādājusi, bet tad atnākusi maizi cept un te arī 27 gadus nostrādājusi – tad jau gandarīta. Runājam par to, ka maizes cepšana tāds balts un tīrs darbs, apziņa vien, ka iepriecini cilvēkus ar savu darbu, liek justies labāk, savā ziņā piepilda, vismaz man tā šķiet.

Tiešām, skatoties, cik pārsteidzoši vienkārši un atklāti viss notiek, noskatoties procesu gandrīz no paša sākuma līdz galam, šķiet, ka Bičku maize ir pati labākā un pavisam noteikti nav salīdzināma ar nevienu Krasnojarskas veikalos nopērkamo.

Kad vaicāju ar sanitārajām normām, kad redzu, ka arvien tiek izmantotas parastas vecu dvieļu lupatas trauku mazgāšanai, galdu slaucīšanai, parasts lakatiņš, apģērbs un priekšauts, tiek ielaisti ciemiņi (kā es un ik palaikam vēl pa kādam ienāk), saņemu atbildi, ka tikai cepējam reizi 3 mēnešos jāiet sanitārā apskate, nekādas citas pārbaudes neesot J. Ir pilnīgi skaidrs, ka ES nekas tāds nebūtu iespējams.

Izrādās, ka ap diviem naktī cepēja nāk iejaukt ieraugu, ap pieciem pievieno nedaudz miltus un iekurina krāsni, lai mīkla varētu sākt rūgt, bet ap astoņiem nāk jau ķerties pie pārējiem darbiem: sākumā lielajā baļļā vēl pievieno miltus un ūdeni (par garo darba stāžu liecina visu sastāvdaļu pievienošana uz acumēru), ļauj maisāmajam aparātam to visu kārtīgi iejaukt. Tad sākas ķemperīgākā daļa: mīklu pilda maizes formās, kas pa trīs sastiprinātas kopā. Ar pārsteidzošu precizitāti cepēja ar rokām paņem gabalu mīklas, nosver 114g (14g iztvaiko cepot) un tad veikli formā iekšā, noskalo rokas un nākamo porciju. Tad formas liek plauktos, kamēr mīkla uzrūgst līdz formas malām, un tad var likt krāsnī iekšā. Ko tad mēs gaidījām vairāk par stundu, kamēr uzrūga un tad vēl 50 minūtes cepās, tikmēr jau nepacietīgākie pircēji paver durvis un vaicā, kad tad tiks pie maizes. Krāsni visu laiku kurinām, karsti un kamēr jāgaida, sēžam un pļāpājam šo un to, aizskrienu līdz veikalam pēc ūdens, durvīs saduros ar vietējo vetārstu, kautrīgi samaksāju, atskaitos, ka līdz maizei vēl jāgaida krietns mirklis un prom. Pēc laika tomēr liekam cepties –nu jau pārvarēta sākotnējā neveiklība un naski palīdzu saimniecei sanest formas, kas pāris minūtēs jau man liek svīst (lieki jau laikam teikt, ka cepēja regulāri seju no sviedriem slauka). Sākas pats interesantākais – gaidīt, kad maize būs gatava, tikmēr tiek iemaisīts vēl viens mīklas katls un salikta formās. Lēnām jau sagatavojam koka redeles, uz kurām pēc tam izlikt maizi nešanai uz veikalu, atnāk arī meita palīgā ņem ārā no formām. Tā nu cepēja ar pamatīgiem cimdiem ņem smagās formas laukā, izgāž maizi no tām, meita kārto redelēs, bet es nesu tās uz priekštelpas plauktiem, no kurienes tālāk kāds nesīs uz veikalu. Pēc tam vēl palīdzu sakārtot jaunās formas plauktā, pēdējās fotogrāfijas ar saimnieci pie pašas ceptuves un dodos prom. Ir jau gandrīz pusdienlaiks un šķiet, ka vēl kas jāpagūst – dodos mājās mezdama lielu līkumu pa ciemu, lai paskatītos, kas un kā. Kādā mirklī satieku ģimeni, kas stāda kartupeļus – sajaucu kādu sievieti ar Olgu un droši uzrunāju, vaicājot, kāpēc nepasauca mani uz kartupeļu stādīšanu, bet sieva mani nepazīst un prasa, no kurienes es te uzradusies. Tā nu paskaidroju, kas un kā, novēlu veiksmi darbā.